Par Pazust Latgalē rašanos

Ir svarīgi (un arī interesanti) ielūkoties “aiz kadra”. Tā var labāk saprast vietu, kāpēc tā ir radīta tieši tāda. Varbūt arī palūkoties citām acīm. Šajā stāstā Pazust Latgalē radītāja Inga Gavrovska paver priekškaru- kāpēc ir tā un nav savādāk.

Kāpēc Pazust Latgalē atrodas tur, kur atrodas (Krāslavas novads, Skaistas pagasts, Bogdānu ciems) 

Šī zeme ir viss, kas pieder man. Varbūt domās man arī bija māja kaut kur dienvidos, Itālijā vai Grieķijā, bet realitātē manas saknes sākas Krāslavas novadā, Latgalē. No šejienes es nāku un šeit mēs arī sākam savu ceļu- projektu Pazust. 

Jau paaudzēs Bogdānos maniem radiem, tajā skaitā arī maniem vecvecākiem, bija māja uzkalniņā, lejā ezers. Šajā pašā mājā uzauga mana mamma, tad viņa apprecējās un aizgāja dzīvot tuvāk Krāslavai, uz ciemu Ezerkalns. Tur mēs ar māsu piedzimām un uzaugām. 

Kad jau biju tīnis, nereti aizdomājos, kāpēc gan maniem vecākiem arī nav māja ezera krastā, lieliem logiem ar skatu uz ezeru? Joprojām nesaprotu, no kurienes man domas par lieliem logiem, jo tad, 2000. gadu sākumā, nekas tāds nebija nedz populārs, nedz apkārtnē pieejams. 

Vecvecāku māja nodega 2018. gadā, tā bija liela nelaime visai mūsu ģimenei. Projekts Pazust Latgalē jau bija uzrakstīts un pirmajā mēnesī es biju pārliecināta, ka mēs to neturpināsim. Vēlāk mans vīrs, Aldis,lūdza, lai padomāju vēlreiz un saprotu līdz galam- jā vai nē, jo jau bija skaidrs, ka projekts tiks apstiprināts un mums tiks piešķirts Eiropas Savienības līdzfinansējums. Kopā ar mammu izlēmām, ka vecvecāki gribētu, lai dzīve šeit, laukos, turpinās. Mēs paši to gribam un mēs nolēmām turpināt

Kāpēc Pazust Latgalē projekts ir tieši tūrisms + arhitektūra?

Es aptuveni 2016. gadā sapratu, ka man ļoti, ļoti patīk ceļot, pat ne tik ceļot, bet tieši plānot un organizēt ceļojumus. Saista tūrisma joma un būtu kolosāli radīt pašai savu vietu, uz kuru brauc viesi un kurā izveidot tieši tādus standartus, kas tuvi man. Manā galvā radās tūkstošiem ideju, kā varētu darīt.

Aldis, mans vīrs, jau vairāk kā 10 gadus darbojas interjera dizaina nozarē. Pa šiem gadiem viņš ir kļuvis pievilcīgu arhitektūras projektu fans. Viņš stundām var pētīt grāmatas un žurnālus par arhitektūru un interjera dizainu. Ja es vairāk radu konceptus savā galvā, tad viņs tālāk tieši rada taustāmas lietas. 

Pazust Latgalē ir likumsakarīgs mūsu abu interešu apvienojums. 

Kāpēc uzbūvētās mājas ir tieši tādas? 

Mājas bija jāiekļaujas dabā, pļavā. Mēs zinājām, ka negribam tās izcelt ar krāsām vai dīvainu arhitektūru, kas varētu neiekļauties vidē. 

Mums ļoti patīk Latgales veco māju šarms, formas, logi. Mēs zinājām, ka vienam logam ir jābūt vērstam uz ezeru un tam jābūt ļoti lielam logam. Pārējiem logiem bija jāpaliek maziem, tādiem nedaudz romantiskiem. 

Māju krāsa ir skaistā zaļā tonī. Braucot Latgalē, var redzēt, ka daudzi saimnieki ir nokrāsojuši savus šķūņus līdzīgos zaļos toņos, pārsvarā krāsošana jau ir notikusi sen un aīr krāsa sen izbalējusi, bet, mūsuprāt, tas ir vēl šarmantāk. Arī manam tēvam ir šķūnis līdzīgā krāsā. Es uzaugu, spēlējoties zaļā, izbalējušā šķūnī. Man patīk. Aldim arī. 

Protams, varēja izvēlēties jau esošus projektus, tā saucamās moduļu mājas, vai noskatīt kādu dizainu instagramā, bet tas viss nebijām mēs. Tur nebija stāsta par mūsu sapni. Kad Mark Arhitektu birojs prezentēja mums šo māju vizualizācijas, vairs nebija jautājumu- tā tam ir jāizskatās. Viss tapa skaidrs tajā pašā mirklī. Šīs mājas iederās tieši tur, kur tās tagad atrodas.

Interjeru pilnībā izdomāja un realizēja Aldis kopā ar kolēģiem, viņš izbauda šo procesu no A līdz Z. Tas ir viņa lauciņš. Manā pārziņā ir interjera priekšmeti, tādi kā trauki, vāzes utt. Man patīk ieiet jau gatavā telpā un tad sākt domāt, kā tagad ir jāizskatās krūzei, lai tā turpina ideju, ko rada galds. 

Varam droši apgalvot, ka par mazāko detaļu esam diskutējuši un domājuši ļoti ilgi. Mājās nekas nav nejaušs un patstāvīgi tiek uzlabots. Mēs savādāk vienkārši nemākam un patiesībā negribam. 

Kāpēc vide apkārt ir tieši tāda? 

Vide ir tāda, kāda tā te jau ir veidojusies gadu desmitus. Viss, ko mēs izdarījām- sakārtojām, izvedām atkritumus, izzāģējām krastu no kokiem, kuriem tur nevajadzēja būt, tie saauga kā nezāles un tikai bojāja ezera krastu ar trūdošām lapām. 

Tur, kur ir uzceltas mūsus trīs mājas, agrāk bija pļava, ko vienreiz gadā nopļāva, savāca sienu un viss, ļāva tai būt. Cik pareizi no mūsu puses būtu izlikt tur, pļavas vidū asfaltu vai salikt bruģi? Vai tiešām tā laukos dara? Nē, protams, tas pat nebija apspriežams- visam bija maksimāli jāpaliek neskartam. 2021. gadā plānojam vēl vairāk ļaut “pļavai ienākt pagalmā”.

Ilgi diskutējām, vai ļaut ar mašīnām piebraukt pie mājiņām. Likās, ka cilvēki grib maksimālas ērtības un neizvēlēsies mūs, ja auto atradīsies vairāk kā 100 metrus no mājiņas. Tomēr arī šeit rīkojāmies, kā saka sajūtas- mašīnas šajā vidē neiederās. 

Ilgi pretojāmies arī idejai, ka melnajā pirtī jābūt elektrībai, jo agrāk elektrības tur nebija. Tā nebija paredzēts. Šeit gan secinājām, ka arī mājās elektrības ilgi nebija, bet tomēr ir brīži, kad jāiet līdzi laikam. 

Ezera laipu gribējām arī tieši tādu, parastu, veco laiku, kad ģimenes vīrieši sanāk kopā un pa vairākām dienām to rada. Tā tas arī notika mūsu gadījumā. Uz pontoniem nelikās iederīgi. Ildza ezers ir pavisam mazs ezers, saglabājies autentisks. Liela laipa šeit vienkārši neiederās. 

Kopumā visā, kas rodas, mēs vadāmies no mūsu personīgām sajūtām, kā ir pareizi un kā mēs paši gribētu. Cenšamies vadīties no bērnības atmiņām- vai tā bija mūsu  vai vecmāmiņus sētās, vai tā mēdza būt kaimiņos? 

Latgales vislielākā vērtība nav zilie ezeri, bet tieši lauki un to autentiskums, neskartā daba kopumā. To mēs novērtējam un gribam turpināt godināt. 

Kāpēc Pazust Latgalē koncepts ir šāds? 

Mēs piedāvājam un turpināsim piedāvāt to, kam paši ticam. Tas ir visautentiskākais iespējamais bizness. Mēs ticam, ka uzņēmums ir tieši tāds, kādi ir tā īpašnieki.